Krievijas ekonomiskā izaugsme, kas pēdējos divos gados notiek neatkarīgi no sankcijām, pārsteidz ārzemju ekspertus, bet Vladimiram Putinam ļauj plātīgi paziņot: «Visa mūsu ekonomika demonstrēja stabilitāti, izturēja bezprecedenta ārējo spiedienu un turpina pārliecinoši attīstīties. [..] Nekas viņiem neiznāks. Bet mūsu ekonomika aug atšķirībā no viņējās. Šodien pēc pirktspējas paritātes un ekonomikas apjoma tā ir pirmā Eiropā un piektā pasaulē.» Putina valdīšanas laikā Krievijas varasiestādes pasūtīja, bet vēsturnieki publicēja daudz dokumentu un pētījumu par PSRS finanšu sistēmu Otrā pasaules kara laikā un pēc tā. Tas ļauj ar pārliecību apgalvot: gatavojoties karam pret Ukrainu, Putins un viņa līdzgaitnieki ņēma vērā arī to priekšgājēju pieredzi, kad tautsaimniecība aug, bet iedzīvotāju dzīves līmenis krītas. Par vienu no šādiem «ekonomikas uzlabošanas» paņēmieniem, ko Staļins īstenoja četrdesmito gadu otrajā pusē, būs šis stāsts.
Kā cilvēkiem atņemt «lieko» naudu
Trīsdesmito gadu industrializācijas laikā, kad militāri rūpnieciskā kompleksa radīšanai tika tērētas astronomiskas summas, kā arī kara laika lielo tēriņu dēļ valsts uz nebēdu drukāja rubļus, tādēļ iznāca tā, ka kara beigās daļas iedzīvotāju rokās atradās milzīga naudas līdzekļu masa - apmēram 66 miljardi rubļi. Turklāt šī masa bija sadalīta ļoti nevienmērīgi. Liela daļa iedzīvotāju grima nabadzībā vai pat reāli mira badā, turklāt ne tikai blokādi piedzīvojušajā Ļeņingradā, bet arī Urālos un Vidusāzijā. Savukārt nomenklatūras pārstāvji, kā arī šaurs speciālistu un mākslas pasaules pārstāvju loks dzīvoja pārticībā un bija uzkrājuši lielus naudas līdzekļus. Tas pats attiecās uz cilvēkiem, kuri vācu okupācijas apstākļos un arī padomju aizmugurē kara laikā bija vairāk vai mazāk legāli nodarbojušies ar komerciju, ko gan PSRS kriminālkodekss klasificēja kā spekulāciju. Pa kādam spekulantam tiešām iesēdināja, taču daudz vairāk bija to, kas palika brīvībā un dzīvoja cepuri kuldami.
Bez minētajām kategorijām, kā raksta pētījuma par PSRS naudas apriti četrdesmitajos gados autori Vladimirs Batirjovs un Īzaks Slavnijs, pēc kara «iespaidīgas naudas summas nonāca to cilvēku rīcībā, kuri saņēma lielas demobilizācijas izmaksas pēc atvaļināšanās no Sarkanās armijas, kā arī tiem demobilizētajiem, kuri atveda sev līdzi trofeju vērtības un realizēja par tirgus cenām.»
1945. gada decembrī ziņojumā Vjačeslavam Molotovam Valsts bankas valdes priekšsēdētājs un finanšu ministra vietnieks Jakovs Goļevs nāca klajā ar ierosinājumu atņemt iedzīvotājiem «lieko» naudu: «Lai paaugstinātu rubļa pirktspēju, palielinātu tā lomu cīņā par darba ražīguma celšanu un nostiprinātu saimniecisko aprēķinu, ir nepieciešams jau 1946. gadā izņemt no apgrozības 5-7 miljardus rubļu. [..] Galvenokārt tas paveicams, paplašinot mazumtirdzniecības apgrozījumu.» Pēdējo teikumu šajā ziņojumā Molotovs ir īpaši pasvītrojis. Tas bija laiks, kad aktīvi veidoja valsts maizes veikalu tīklu, kas maizi un konditorejas izstrādājumus tirgoja par augstām cenām, taču tik un tā atradās naudīgs slānis, kas to visu pirka.
Pilsētnieki un neliela daļa lauku iedzīvotāju pārtiku pārsvarā saņēma pret kartītēm, tādēļ turpmākai «liekās» naudas izpumpēšanai no iedzīvotājiem Staļins atrada vienkāršu risinājumu: 1946. gada septembrī viņš divkārt paaugstināja cenu pēc kartītēm piegādājamai maizei un no kartīšu sistēmas izslēdza visus lauciniekus, kā arī strādnieku bērnus. Vienlaikus viņš mazliet samazināja maizes cenas komercveikalos, taču tur tā tik un tā maksāja dārgāk nekā kartīšu sistēmā.
Rezultātā 1946. gadā uz degvīna un vēlāk arī maizes komerctirdzniecības rēķina no iedzīvotāju kabatām izdevās izvilkt 8,1 miljardu rubļu. Visu šo naudu valsts pievāca un ieplūdināja militāri rūpnieciskajā kompleksā. Liela daļa tautas tika pamatīgi aptīrīta, taču sliktākais vēl tikai bija priekšā.
«Ziņojumi par badu nav uzmanības vērti...»
Tālāk komunisti darbojās ierastajā garā, veicot tik masveidīgu labības sagādi valsts vajadzībām, ka rudens pusē PSRS Eiropas daļas stepju rajonos un Sibīrijā neatstāja kolhozniekiem pat tik daudz graudu, lai norēķinātos ar viņiem par padarīto. Bieži vien atņēma arī sēklai domātos graudus. Iznākumā šie cilvēki tika nolemti bada nāvei. Pilnam nelaimju komplektam 1946. gada vasarā bija liels sausums, kas iznīcināja daļu mazo piemājas saimniecību ražas.
Varas augstākajā ešelonā daudzi saprata, no kuras puses vējš pūš.
Ņikita Hruščovs vēlāk apgalvoja, ka esot mēģinājis novērst draudošo nelaimi: «Es liku sagatavot dokumentu PSRS Ministru padomei, kurā norādīju mūsu vajadzības. Mēs gribējām, lai mums piešķirtu centralizētas apgādes kartītes ne tikai pilsētu, bet arī lauku iedzīvotājiem ar noteiktu produktu daudzumu, bet vietām vienkārši organizētu badacietēju barošanu. [..] Taču es šaubījos, vai no tā kaut kas iznāks, jo labi pazinu Staļinu, viņa nežēlību un rupjību. Draugi Maskavā mani centās atrunāt: «Mēs vienojāmies, ka, ja jūs adresēsiet šo dokumentu Staļinam (bet visi šādi dokumenti tika adresēti personiski Staļinam), tas līdz viņam nenonāks. Sarunājām visu ar Kosiginu (viņš tolaik nodarbojās ar šiem jautājumiem), un viņš solīja, ka dažus miljonus kartīšu varēs iedalīt.»
Taču, pēc visa spriežot, vadonim šis jautājums šķita īpaši svarīgs, jo 1946. gada 19. oktobrī Hruščovs saņēma no Staļina telegrammu, kuras kopijas bija nosūtītas ne tikai Politbiroja locekļiem, bet arī kandidātiem: «Esmu saņēmis vairākus jūsu ziņojumus ar skaitļiem par Ukrainā ievākto ražu, par pārtikas sagādi, par nepieciešamo pārtikas daudzumu Ukrainas iedzīvotāju vajadzībām un tamlīdzīgi. Esmu spiests norādīt, ka neviens no šiem ziņojumiem nav uzmanības vērts. Ar tādiem nepamatotiem ziņojumiem parasti atrakstās daži šaubīgi politiskie darboņi, lai izvairītos pildīt partijas uzdevumus. Brīdinu, - ja jūs turpināsiet stāvēt uz šī nevalstiskā un neboļševistiskā ceļa, tad viss var beigties slikti.»
Saņēmis šādu telegrammu, Hruščovs jau iztēlojās sevi čekas pagrabā, taču personīgas tikšanās laikā ar vadoni viss aprobežojās ar mutisku brāzienu.
Apmēram tāpat beidzās arī toreizējā Ministru padomes priekšsēdētāja vietnieka Alekseja Kosigina mēģinājumi glābt Moldāviju. Ekonomists Anatolijs Boldirevs vēlāk atcerējās: «Aleksejs Nikolajevičs pasauca stenogrāfisti, nodiktēja īsu ziņojumu Staļinam, parakstīja to un, vienojies par pieņemšanu, devās pie vadoņa, paņēmis līdzi vairākas telegrammas. [..] Kosigins atgriezās negaidīti ātri. Seju klāja sarkani plankumi, rokas drebēja. Nometa uz galda savu ziņojumu un telegrammu paciņu un negaidīti atklāti noteica: «Viņš atteica. Sacīja, ka neticot panikas cēlājiem un netaisoties izdāļāt rezerves.»
Plānotais un regulētais bads
1946. un 1947. gada bads ir palicis trīsdesmito gadu Lielā bada ēnā un vēsturnieki tam maz pievērsuši uzmanību. Visā pasaulē šim jautājumam veltītas tikai divas grāmatas - maskavieša Venjamina Zimas un amerikāņa Nikolasa Gensona sarakstītās. Abi autori pamatoti norāda, ka katastrofa bija mākslīgi radīta un no tās varēja izvairīties. Jā, bada gados pēc Otrā pasaules kara gāja bojā mazāk cilvēku nekā industrializācijas laikā: apmēram miljons nomira no bada, bet vēl miljons no tā izraisītajām slimībām. Vēl apmēram divi miljoni kļuva par invalīdiem. Taču jāņem vērā, ka šis baisais noziegums bija ne vien labi pārdomāts, bet arī būtībā kļuva par trīsdesmito gadu holodomora recidīvu, par tā otro sēriju.
Pirmkārt, pēc kara valstij bija labības un citu pārtikas preču stratēģiskās rezerves, ar kurām pilnīgi pietika, lai novērstu badu. Otrkārt, 1946. gadā PSRS eksportēja 1,7 miljonus tonnu labības, bet 1947. gadā vēl 800 000 tonnu. 1948. gadā, kad šur tur zemnieki vēl mira badā, no valsts izveda vēl vairāk labības - 3,2 miljonus tonnu. Turklāt valsts rīcībā bija milzīgas bagātības, par kurām varēja iepirkt pārtiku ārzemēs, ja vien būtu bijusi gribēšana. Molotovs vēlāk atzina: «Valsts bija izpostīta, cilvēki dzīvoja nabadzīgi un badojās, taču mēs bijām uzkrājuši milzīgas zelta rezerves. Platīna bija tik daudz, ka mēs par to klusējām, baidoties izraisīt lielu cenas krišanos pasaules tirgū.» Taču, neraugoties uz visām šīm bagātībām, Staļina apetīte bija neremdināma, un viņš gan 1946., gan 1947. gadā organizēja valsts aizņēmumu no iedzīvotājiem - abas reizes pa 20 miljardiem rubļu. Pamatoja šos aizņēmumus ar pēckara valsts atjaunošanas nepieciešamību.
Kara postījumiem ar badu nebija nekāda sakara. Bada skarto rajonu karte nesakrita ar sausuma izraisītā posta ģeogrāfiju. Sausumu Staļins tikai izmantoja kā ieganstu, lai nolemtu miljonus pavalstnieku badam un slimībām. Pēc vadoņa rīkojuma padomju prese daudz rakstīja par sausumu, kā rezultātā liela daļa iedzīvotāju pret notiekošo izturējās ja ne gluži ar sapratni, tad ar apātisku vienaldzību. Pārtikas trūkumu izjuta apmēram 100 miljoni cilvēku, tātad vairāk nekā puse PSRS iedzīvotāju.
Bada apmēri tika kontrolēti un regulēti. Atņemot zemniekiem labību un lielu daļu citu pārtikas preču, valsts no 1946. gada beigām līdz 1947. gada jūlijam bada skartajiem reģioniem sūtīja nelielas pārtikas kravas, lai neapmirtu pilnīgi visi. Mazliet labāka apgāde bija pilsētās un strādnieku ciematos, taču bija gadījumi, kad bada nāvē mira arī proletārieši.
Sarkanie laupītāji Dienvidslāvijā
Par sarkano marodieru tēmu ir interesantas serbu literāta Milovana Džilasa atmiņas. 1944. gadā Dienvidslāvijā ienāca padomju karaspēks, un drīz vien vietējie iedzīvotāji sāka sūdzēties par padomju karavīru uzvedību, jo laupīšanas un izvarošanas kļuva par ierastu parādību. Beigu beigās dienvidslāvu komunistu delegācija, kurā bija iekļauts arī Džilass, vērsās pēc palīdzības tieši pie Staļina. Vadonis uz to reaģēja ar dusmīgu tirādi: «Un mūsu varonīgo armiju apvaino neviens cits kā Džilass! Vai šis Džilass, kurš pats ir rakstnieks, zina, kas ir cilvēciskas ciešanas un cilvēka sirds? Vai tad viņš nespēj saprast karavīru, kurš cauri ugunij, asinīm un nāvei nogājis tūkstošiem kilometru, ja šis varonis padraiskojas ar kādu sievieti vai paņem kādu sīkumu?»
1944. gada 31. oktobrī Staļins nosūtīja niknu telegrammu dienvidslāvu līderim Josipam Brozam Tito: «Pie jums atsevišķu Sarkanās armijas virsnieku un karavīru kļūdas tiek vispārinātas un attiecinātas uz visu Sarkano armiju. Nedrīkst tā apvainot armiju, kura palīdz jums padzīt vāciešus un lej asinis cīņā ar fašistiskajiem iebrucējiem. [..] Ja sarkanarmieši uzzinātu, ka Džilass un tie, kuri viņam neko neiebilda, vērtē angļu virsniekus kā morāles ziņā pārākus par padomju virsniekiem, viņi kliegtu par tādu nepelnītu apvainojumu.»
Gribi ēst? Tad atdod zeltu!
Tieši tāpat kā trīsdesmito gadu sākumā holodomors bija viens no Staļina soļiem ceļā uz gatavošanos Otrajam pasaules karam, tā 1946. un 1947. gada bads bija solis pretī Trešajam. Turklāt tika izmantotas jau trīsdesmitajos gados pārbaudītas metodes. 1941. gada sākumā visā Padomju Savienībā bija 159 juvelierveikali un 14 tirdzniecības teltis, jo valsts vara labi zināja - iedzīvotāji ir tiktāl aplaupīti, ka par dārglietām pat nedomā. 1945. gada sākumā juvelierveikalu tīklā, kas atjaunojās reizē ar Sarkanās armijas virzību uz rietumiem, bija 130 veikali un 15 teltis. Varētu šķist, ka ar to ir pilnīgi pietiekami, jo kara laikā iedzīvotāju skaits bija būtiski samazinājies, turklāt uzvarošajā 1945. gadā atšķirībā no 1941. gada nabadzība bija vēl lielāka un vietām cilvēki mira badā. Taču tīkla paplašināšana turpinājās, un 1948. gada sākumā bija jau 221 juvelierveikals, 97 teltis un 37 dārglietu uzpirkšanas punkti, kā arī vēl uzpirkšanas punkti, kas darbojās parastos veikalos.
Arhīvos ir saglabājušies Juveliertirdzniecības pārvaldes jeb Juvelirtorg tā laika dokumenti, kuros ar lepnumu atzīmēts, ka 1944. gadā zeltlietu iepirkšana salīdzinājumā ar iepriekšējo gadu pieaugusi par 132 procentiem, kas absolūtos skaitļos veidoja vairāk nekā 500 kilogramu. Sudrabu bija izdevies iepirkt vēl vairāk - gandrīz 12 tonnu. Bet vēl taču no iedzīvotājiem iepirka dārgakmeņus, juvelierizstrādājumus, zelta pulksteņus, kā arī vienkārši vērtīgas preces, piemēram, mākslas priekšmetus, antikvariātu, rakstāmmašīnas un tā tālāk. Tieši 1944. gadā Juvelirtorg sāka ar cilvēkiem norēķināties, izmantojot ne tikai naudu, bet arī deficītas preces, piemēram, pieņemot zelta pulksteni, bet vietā izsniedzot piecus metrus auduma.
Kara beigās zelts un dārglietas jau plūda platā straumē. 1945. gadā Juvelirtorg no iedzīvotājiem iepirka 843 kilogramus zelta un deviņas tonnas sudraba, bet pirmajā bada gadā, 1946., - 1737 kilogramus zelta un 13,7 tonnas sudraba. 1947. gadā uzņēmums tika pie vēl 114 kilogramiem zelta un 15 tonnām sudraba.
Shēma bija ģeniāli vienkārša. Ja trīsdesmito gadu sākumā zemnieki bija spiesti valstij atdot savus ģimenes dārgumus - krustiņus, laulības gredzenus, ķēdītes -, lai varētu nopirkt mazliet ēdamā, 1946. un 1947. gadā valsts no viņiem centās izspiest «trofejas», ko uzvarētāji bija ievākuši Eiropā un Āzijā. Vienīgā atšķirība bija tā, ka trīsdesmitajos gados gan dārglietu savākšana, gan pārtikas izsniegšana pret to notika caur Torgsin veikalu tīklu, bet četrdesmitajos maskēšanās nolūkā iepirkšana un pārdošana tika organizēta atsevišķi. Zeltu un vērtslietas no pilsoņiem iepirka Juvelirtorg, bet pārtiku viņiem tirgoja Osobtorga komercveikalos par ļoti augstām cenām. Valsts guva iespaidīgu peļņu no tirdzniecības nodokļiem: ja 1945. gadā tie bija 123 miljardi rubļu, 1947. gadā jau 234 miljardi.
Bez Juvelirtgorg ar dārgmetālu iepirkšanu nodarbojās arī krājbanka un zelta ieguves industriju apkalpojošie veikali, kas gan pārsvarā sadarbojās ar zeltraču arteļiem, taču reizēm tur nonāca arī dārglietas no parastiem pilsoņiem. Bez dārglietām valsts no iedzīvotājiem čakli uzpirka arī dažādas trofeju mantas - tas lielākoties notika caur komisijas veikaliem. Vēl viens ienākumu avots bija Osobtorga komercveikali, kas specializējās pārtikas un alkohola tirdzniecībā ārpus valsts noteiktajām kartīšu normām un ar lielu uzcenojumu - tādā veidā abos bada gados valsts budžetā ieplūda 10,5 miljardi rubļu.
Ne visi badacietēji gan nesa savas vērtīgās mantas uz valsts kantoriem, daļa tās pārdeva turīgākiem kaimiņiem vai privātiem uzpircējiem. To valsts nevarēja pieļaut, tādēļ šādus uzpircējus pasludināja par spekulantiem, pret kuriem drošības iestādes izvērsa vērienīgu kampaņu, kas parasti vainagojās ar privāto uzpircēju arestu un mantas konfiskāciju. Tad mērķis bija sasniegts - vērtīgās mantas nonāca valsts īpašumā.
Valsts kontrolētie marodieri
Valstij bija ko atņemt iedzīvotājiem, īpaši jau nesenajiem frontiniekiem. Par to bija parūpējies personīgi Staļins, 1944. gada decembrī ar īpašu rīkojumu būtībā legalizējot laupīšanu iekarotajās teritorijās. Šis rīkojums ļāva katrai militārpersonai reizi mēnesī nosūtīt uz mājām paciņu: ierindas karavīram noteiktais limits bija pieci kilogrami, virsniekiem desmit kilogrami, bet ģenerāļiem - 16. Tiesa, drīz vien vairāki ģenerāļi sāka protestēt, jo konstatēja, ka viņu karavīri sāk zaudēt kaujasspējas, jo stiepj līdzi lērumu «trofeju». Iebilda arī dzelzceļnieki, jo paciņu sūtījumi traucēja militāro kravu kustībai. Tādēļ ar jaunu 1945. gada 10. marta pavēli laupījuma plūsmas apmēri tika būtiski samazināti: turpmāk karavīri uz mājām sūtīt drīkstēja tikai vienu kilogramu cukura vai konditorejas izstrādājumu, 200 gramus ziepju, kā arī «trofeju plaša patēriņa preces» - 3-5 priekšmetus mēnesī. Zeltu un dārglietas karavīriem bija aizliegts ņemt, to visu vajadzēja atdot īpašām trofeju komandām - būtībā valsts dienestā esošām marodieru brigādēm.
Laupīšanu, marodierismu, slepkavības un izvarošanas veicināja ne tik daudz atriebības kāre kā Staļina pamudinājums. To, ka vadonim nebija nekādu aizspriedumu pret laupīšanām, diezgan spilgti ilustrē viņa teiktais tosts par godu Čehoslovākijas līderim Eduardam Benešam, kurā pieminēti sarkanarmieši: «Šie kaujinieki bieži vien atļaujas pārkāpumus, izvaro meitenes. Biedrs Staļins teica, ka viņš vēlētos, lai čehoslovāki pārāk nesajūsminātos par Sarkano armiju, lai pēc tam nenāktos vilties. Biedrs Staļins vēlas, lai čehoslovāki izprastu Sarkanās armijas ierindas karavīra psiholoģiju, viņa dvēseli, lai izprastu viņa pārdzīvojumus un to, ka viņš, riskējot ar dzīvību, ir veicis garu un smagu ceļu. Biedrs Staļins teica, ka viņš paceļ glāzi par to, lai čehoslovāki saprastu Sarkanās armijas karavīrus un piedotu viņiem.»
Staļinam bija ļoti būtiski panākt, lai no iekarotajām zemēm uz Padomju Savienību tiktu izvests pēc iespējas vairāk vērtīgu mantu. Par to liecina viņa runa 1945. gada maijā, tiekoties ar armijas komandējošo sastāvu un apspriežot karavīru demobilizāciju: «Katram atvaļināmajam karavīram par zemu cenu pārdot trofeju preces un izmaksāt algu par gadiem, ko viņš nodienējis armijā. Atvaļinot katram izsniegt sausās pārtikas devu [acīmredzot, lai «uzvarētājs» aizvestu laupījumu līdz mājām un pa ceļam neapmainītu pret pārtiku - aut.]. Karavīrus un virsniekus neatvaļināt ar tukšām rokām - izdalīt radiouztvērējus, velosipēdus un citas mantas, kā arī organizēt caurs pulku saimniecības daļām dažādu preču pārdošanu.»
Pēc mēneša šos noteikumus papildināja Staļina parakstīta pavēle, kurā teikts: «Atļaut fronšu un armiju kara padomēm: a) tiem karavīriem, seržantiem un virsniekiem, kuri labi pildījuši dienestu, kā dāvanas no trofeju krājumiem bez maksas izsniegt dažādas saimniecībā izmantojamas preces: velosipēdus, radiouztvērējus, fotoaparātus, pulksteņus, mūzikas instrumentus, skūšanās piederumus un citus priekšmetus; b) bez iepriekš minētā caur karaspēka vienību saimniecības daļām organizēt atvaļināmajām militārpersonām trofeju saimniecības preču pārdošanu par skaidru naudu, vadoties pēc šādām normām vienam cilvēkam: civila parauga audumu - ne vairāk par sešiem metriem; mēteļus, veļu un trikotāžu pēc tāda pat metrāžas aprēķina; pārējās plaša patēriņa preces pēc kara padomju ieskata.»
Bija skaidrs, ka aizliegumu piesavināties zeltu un dārglietas daudzi karavīri ir ignorējuši, tādēļ, lai salaupītās vērtslietas netiktu noslēptas kaut kur okupētajās teritorijās, šīs pašas pavēles 17. punkts pavēra marodieriem drošu ceļu uz mājām: «Atbrīvot no Sarkanās armijas demobilizētās personas, kuras šķērso valsts robežu, no muitas pārbaudes.»
Nebija ilgi jāgaida, kad trūkuma spiestie nesenie frontinieki vai viņu piederīgi visus šos labumus nesa uz uzpirkšanas punktiem. Daļu mantu un vērtslietu, ko valsts 1946. un 1957. gadā atpirka no iedzīvotājiem, mazliet vēlāk tā pārdeva atpakaļ citām personām, tikai nu jau ar vairākkārtēju uzcenojumu. Daļa tika izlietota, lai segtu parādus par lendlīzes piegādēm, bet daļa - lai palielinātu pasaulē otru lielāko zelta rezervju krājumu, kas 1953. gada sākumā sasniedza rekordlielu apjomu - 2040 tonnu, neskaitot platīnu un dārgakmeņus. Tikai Staļina nāve neļāva šo valsts reketa sistēmu izplatīt visā pasaulē.
Projektu finansē Mediju atbalsta fonds no Latvijas valsts budžeta līdzekļiem.
Par saturu atbild Žurnālu izdevniecība Lilita